Slēpnis nav ainaviskā vietā, bet pamestā sētā. Atšķirībā no daudzām citām pamestām sētām, kuros ir atrodami slēpņi, šai sētai būs savs īpašais stāsts, kas liks aizdomāties. 1947. gadā šeit mājoja ģimene ar 4 bērniem. Viss vērtīgākais jau bija atdots kolhozam, taču okupantiem kaut kā bija jāizpilda izsūtāmo skaits. Diemžēl arī šajās mājās pēkšņi ieradās bruņoti vīri, savāca tēvu, māti un mazāko bērnu. Tika dots maz laika, lai sapakotu līdzi ņemamās mantas. Lopi kūtī tika atbrīvoti un palaisti brīvā vaļā, lai nenomirtu badā. 3 vecākos bērnus savāca no skolas, un arī iedzina vagonā uz Sibīriju. Ģimenes jaunās mājvietas bija Tomskas apgabala Žukovkas ciemā. Pēc daudziem trimdas gadiem ģimene atgriezās dzimtenē pat nedaudz kuplākā pulkā, bet savās mājās atgriezties nedrīkstēja. No kādreizējās guļbaļķu mājas un saimniecības ēkām pāri nav palicis praktiski nekas. Var redzēt tikai kūts mūrus, pāraugušus augļu kokus un divas māsas liepas. Šī pamestā sēta ir pierādījums necilvēciskā režīma noziegumam pret cilvēkiem, kas tika nežēlīgi sodīti tikai par to, ka bija cilvēki. Diemžēl jāsecina, ka arī mūsdienās cilvēku cietsirdība tikai pieaug, noziegumi pret cilvēci ir uzņēmuši jaunus apgriezienus. Izlasiet šo māju kādreizējo saimnieku atmiņas un pacentieties iztēloties, kā te viss izskatījās: "„Jaunsili” bija veca guļbūves ēka. Virtuves siena zem loga bija atstutēta ar baļķi, lai neapgāztos. Ieejot mājā, nokļuvām priekšnamā, kur atradās maizes krāsns un manteļskurstenis, kurā parasti žāvēja gaļu un desas. No priekšnama uz abām pusēm gāja durvis. Ejot pa kreisi nokļuva virtuvē. Tur bija plīts, sols ar ūdens spaiņiem, trauku skapis un galds. Pie galda mēs, bērni, parasti mācījāmies lampas gaismā. Talāk durvis veda uz bērnu istabu. Pie siltummūrīša bija nolikts liels, plats sols, kur varēja ļoti labi sasildīties. Ja kāds atbrauca ciemos, tad uz sola uzlika salmu maišeli un ciemiņu, ja vajadzēja, varēja izguldināt. No mūsu istabas tālāk varēja ieiet mammiņa un papa istabā. Pie durvīm pa labi bija plīts ar mūrīti, pa kreisi mammiņa gulta, pie gultas papa taisītais šūpulītis. Šūpulis bija iekarināts stabilos četros stabos, kājās. Talāk atradās bērnu redeļu gultiņa, mammiņa galdiņš ar „Zinger” šujmašīnu pie loga un kumode. Kumodei viena atvilktne bija ar slēdzeni - tur glabājās visi dokumenti. No mammiņa istabas durvis veda uz lielo istabu jeb zāli. Šo telpu izmantoja tikai svētkos vai talku reizēs. Pa labi no durvīm bija krāsns, pa kreisi drēbju skapis. Istabas vidū bija liels ozolkoka izvelkamais galds un seši krēsli. Šīs mēbeles, kā arī gultu, skapi, kumodi, virtuves traukus, pūra veļu gultai un lopus mamma saņēma pūrā no sava tēva. Tālāk no lielās istabas varēja iziet priekšnamā un doties ārā vai uz virtuvi. No saimniecības ēkām, bija liela kūts, celta no akmeņiem. Kūtī bija divas vietas zirgiem, četrām govīm, tad vēl aploks teliņiem, aitu aploks un cūku aizgaldi. Kūts bija daudz jaunāka par dzīvojamo māju, ar kārtīgu kūtsaugšu sienam. Vēl bija klēts, vāgūzis ar darbnīcu papam, jaunuzceltā dāre, kur glabāja graudus sēklai. Vēl tālāk aiz sētas bija labības šķūnis. Aiz šķūņa pletās zirgu aploks, kur palaida zirgus ganībās. Protams, bija arī ķemertiņš ar divām brillēm. Viena pieaugušajiem, otra bērniem. Viena no atmiņām: Ir vasara. Esmu sētā pie lielās liepas, kas aug mājas durvju priekšā. Es redzu, ka no stārķu egles puses pa zāli kaut kas raibs locās. Eju ķert to mūdzi rokā. Atskan bļāviens, es sastingstu uz vietas, jūtu, ka paps mani paker un paceļ gaisā. Pēkšņi nošvīkst spārni, mums priekšā nolaižas stārķis, saķer čūsku un aizlido. Paps saka: „Nu Margiņ, stārķis tevi izglāba no odzes” "
That's all what's left from a home place after Stalin regime in 1947 deported to Siberia a family with 4 children. Ocupants had to deport a certain number of people from Latvia and this family was punished just to fulfil this number. They were punished because they were people. Let this home place remind you about anti human regime! Unfortunately nowadays we lose humanity again.