“Kur mēs atrodamies?” nedaudz pārsteigts un apmulsis iejautājās Mikko. Nauris ieturēja nelielu pauzi, cenšoties atcerēties pieminekļa nosaukumu, bet kad to tā arī neizdevās atsaukt atmiņā, viņš izvairīgi atbildēja: “Cik zinu, šeit jau ir slēpnis. Jā, šie skaistie, ornamentiem apvītie koka stabi būtu lieliska vieta mūsu slēpnim, bet Lepto to nekad nepieļautu. Vismaz ne skaidrā..” Tad Nauris ar aicinošu rokas mājienu deva zīmi, ka laiks doties tālāk. Zēni pārlēca pāri līdzās esošajai sētai un devās baznīcas virzienā. Brīdī, kad abi to jau bija teju vai sasnieguši, kāda kundze viņus sarāja, norādot, ka nav labi klaiņot pa kapiem. Nevēloties kašķi, abi puikas devās uz izejas pusi, baznīcas apmeklējumu atstājot uz vēlāku laiku. Prioritātes uz mirkli mainījās, jo Nauris iedomājās, ka būtu jauki savu ārzemju draugu pacienāt ar dievīgo Valriekstu saldējumu, ko varēja nopirkt turpat netālu – stūra veikaliņā. Nepagāja ne mirklis, kad abi jau sēdēja pieturā un mielojās ar saldējumu. Mikko lūkojās debesu virzienā. Tas bija augstākais no abiem skursteņiem, kas bija piesaistījis viņa uzmanību. Brīdi klusēdams, bet tomēr nespējot apvaldīt interesi, viņš jautāja: “Nauri, vai, Tavuprāt, tā būtu piemērota vieta mūsu slēpnim?” Nauris apmierinoši un nedaudz viltīgi pasmaidīja, ieturot sev raksturīgo pauzi, un tad atbildēja: “Tā būtu fantastiska vieta ar piedzīvojumiem pilnu piekļūšanu un elpu aizraujošu skatu!” Tomēr, mirkli apdomājies, Nauris turpināja: “Ir diezgan maza iespēja, ka mēs nepamanīti tiksim līdz augšai. Un vispār.. Lepto nebūtu sajūsmā, ja, vidēji, katru otro slēpņotāju lejā sagaidītu policijas pārstāvji.” Pa to laiku saldējums jau bija notiesāts, un Nauris nolēma aizvest draugu uz netāli esošo parku. Lai rosinātu Mikko interesi, viņš uzsvēra, ka tā noteikti būtu pati skaistākā vieta viņu topošajam slēpnim. Abi bija pusceļā, kad Nauris piepeši apstājās, pētot trokšņaino kravas vilcienu, kas lēni ripoja centra virzienā. Naurim iešāvās prātā kāda ideja, taču viņš to nolēma pagaidām paturēt pie sevis, un abi turpināja iesākto ceļu uz parku. Parkā abus zēnus ceļš pa līkumotajām takām veda stāvu kāpņu virzienā, kuru pakājē atradās kāds objekts, kas gluži loģiski piesaistīja zēnu uzmanību ar sevis radīto skaņu. Mikko īpaši neaizrāvās ar gleznainās ainavas apbrīnošanu, jo viņa uzmanību piesaistīja pie margām pieslēgto atslēgu desmiti. Nauris tikmēr vēroja savu atspulgu zem tiltiņa plūstošajā straumē, paralēli apdomājot iespēju zem tā novietot kādu norādi par slēpņa atrašanās vietu. Te pēkšņi nevainojamo atspulgu sāka bojāt mazas lietus lāsītes, kas bira arvien uzstājīgāk, un abi puikas bija spiesti skriet uz netālu braucošo tramvaju, lai paslēptos no lietus. Viņi nobrauca vien pāris pieturu, kad lietus jau bija mitējies, tāpēc abi kāpa ārā, lai turpinātu slēpņa vietas meklējumus. Ejot gar bibliotēku, Nauris ieminējās: “Patiesībā man jau pirms kādas pusstundas, kad vērojām vilcienu, radās ideja par lielisku slēpšanas vietu, un tā atrodas tepat netālu.” Abi pielika soli un drīz vien bija klāt. Naurim pat nebija jājautā drauga domas, kad Mikko piekrītoši māja ar galvu, tādā veidā apliecinot, ka meklējumi ir galā. Atlika vien izdomāt slēpšanas metodi. Abi apstaigāja tuvāko apkārtni, cenšoties atrast vietu, kas būtu gana piemērota interesantam slēpnim. Neatlaidīgo meklējumu procesu uz mirkli pārtrauca Mikko, saucot netālu esošajam draugam: “Šeit būtu ļoti labi, ja vien magnēts tik vāji neturētos pie virsmas.” Nauris piekrītoši pacēla īkšķi, piebilzdams: “Vieta patiesi ir ļoti piemērota slēpšanai, vien jāizdomā kādu sakarīgāku slēpšanas metodi. Bet jā – slēpsim šeit!” Piegājis klāt pie drauga un izvilcis no kabatas savu GPS ierīci, Nauris uzņēma koordinātas. “Bet kādu uzdevumu mēs viņiem piedāvāsim?” ziņkārīgi jautāja Mikko. “Pavisam vienkārši, mans draugs!” atbildēja Nauris, ”Vai atceries, kur sākām savus meklējumus?” Mikko piekrītoši pamāja ar galvu, un tad Nauris turpināja: “Sākot no paša sākuma, līdz pat pašām beigām, izvietosim skaitļus un nomaskēsim tos.” Iedosim viņiem pāris formulas, gan ne lai apkārt vizinātos, bet lai sarēķinātu fināla vietu.“ Mikko par šādu drauga ideju bija sajūsmā, un viņš tik vien cik bilda: “Izcili! Vien ceru, ka viņi pusceļā nesaputrosies un spēs tikt arī līdz fināla vietai!” Abi paspieda viens otram roku un devās mājup, lai uztaisītu arī pašu slēpni.
X=ABCDEF, kur X ir paslēpto skaitļu reizinājums.
Mēs paslēpām slēpni ABC metru un DEF° azimuta virzienā no dotajām koordinātām.
Pārbaudiet savu risinājumu, izmantojot Geocheck sniegtos pakalpojumus!