Mēnesī, kas uzvarēja nominācijā par gada labāko oktobri, bija pāris karstas dienas. Vienā no šādām dienām Lagažu-Šņitkas purvā uzradās pēdas. Divpadsmit pāri pēdu.
Sākumā pēdas baudīja Aiviekstes ūdeņus, tad upei tuvējo pļavu, pēc tās – taku caur meža biežņu. Tad pēdas pārlēca pāri mazai upītei, kas dažās kartēs paradās kā Nāvīte. Dažas no pēdām saslapinājās, dažas palika sausas. Tad pēdas nonāca purvā. Dažas purvu brida apautas, bet citas bija basas. Maigais sūnu paklājs, vēsais ūdens, sildošā saule. Un dzērvenes!!! Tik daudz, ka pēdas apjuka un uz brīdi pajuka kur nu kurā.
Pēdas ne tikai bija sajūsmā par purvu, tās spiedza no sajūsmas. Dažas pat tik ļoti, ka ar skaļiem saucieniem palēkdamās aizskrēja vēl dziļāk purvā.
Tur, kur visas pēdas apstājās pasmaržot vaivariņus un parunāties par sapņiem, paskaitīt priedes, paūjināt miglas ežus, patēlot pūces un mazliet pabarot dundurus, slīpā priedē piecu pēdu augstumā tagad ir novietots slēpnis - PET sagatave, kas iestiprināta kokā. Paldies RaitisTB par konteinera izveidošanu un visām pēdām par pārāko pēdošanu! :)
Ja visām divdesmit četrām pēdām sekosi arī Tu, atceries būt piesardzīgs – ziema vai vasara, apautas vai basas Tavas kājas! Un atceries sargāt un saudzēt dabu. Aiz sevis atstāj vien pēdu nospiedumus, ne atkritumus!