Dobeles pagasta teritorija bijusi aktīvi apdzīvota jau pirms daudziem gadu tūkstošiem. Par to liecina gan vietvārdu, gan teiku izpēte. Pagaidām gan vecākie arheoloģiskie atradumi attiecas tikai uz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem.
Par to vietu izveidošanos, kuras neiekļaujas vispārējās ģeogrāfijas aprakstā - pauguriem, ezeriem, lielajiem akmeņiem - mūsu senči mācējuši ļoti prasmīgi stāstīt, un paaudžu paaudzēs saglabājušies simbolos izteikti stāstiņi - teikas. Augstākais punkts no zemes vaļņiem ap Gaurata ezeru ir Griežu kalns. Teika vēsta, ka senatnē šeit cīnījušies divi milži un abi iegrimuši zemē. Jaunākais teikas variants vēsta par latviešu cīņām ar sakšu iebrucējiem. Un vēl kāda teika vēsta, ka pils, kas šeit nogrimusi, tomēr būs augšā ceļama. Griežu kalns ir labākā vieta apkārtnē, no kuras lieliski var vērot saules lēktu un saules rietu vasaras un ziemas saulgriežos.
Piecus kilometrus no Dobeles, starp gleznainiem pakalniem guļ Gaurata ezers. Ezera vietā kādreiz atradušās mājas, kuras saukuši par "Vēžniekiem". Reiz kādu nakti sieva iznesusi savu bērnu ārā sevis pēc. Māju apsargājis liels suns, kuru saukuši par Gauratu. Tai naktī viņš esot briesmīgi kaucis. Bērns saucis: "Gaura! Gaura!", gribēdams to apklusināt. Bet šis tik kaucis un kaucis. Pa to laiku skrējis pāri ezers, kura vārds bijis Gaurats. Tā kā bērns viņa vārdu bija uzminējis, tad ezers nolaidies zemē, noslīcinādams visus mājas iedzīvotājus. Arī tagad pie ezera atrodas Vēžnieku mājas, tikai ne agrākajā vietā. Ezers ir neparasti dziļš šai apkārtnei - līdz 15 metriem.
Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Dobeles apkārtni 5. - 11. gs. apdzīvojuši senie zemgaļi. Atrasti Bāļu senkapi un apmetne Snierāja labajā krastā pie ietekas Bērzē.
Līdz 19. gadsimtam zemnieki dzīvojuši nelielos ciemos - divu līdz četru māju grupās, tāpēc arī māju vārdi bijuši daudzskaitļa formā, kas saglabājies līdz mūsdienām.
16. gadsimta beigās ar Kurzemes hercoga dāvinājumiem sākusies muižu ierīkošana. Dobeles pagasta teritorijā bijušas 11 muižas. Kaut kādas pēdas var atrast tikai no Bērzbeķes un Dobes muižām, no pārējām nav saglabājušās ne ēkas, ne apstādījumi.
Zināms, ka 1672. gadā Bērzbeķes muižas īpašnieks bijis majors Mēdems, 1690. gadā - franču rotmeistars Butlers. Muižu mantojis Butlera dēls, kas miris mēra laikā. 1755. gadā Bērzbeķes muižu nopircis hercogvalsts ministrs, kambarkungs Ernsts Butlers. Bērzbeķes baronu kapi atradušies Zilajā kalnā, tie izpostīti 20. gs. 60. - 70. gados, ņemot granti ceļa būvei.
Dobes muiža 1667. gadā piederējusi Alten Bokumiem. 1672. gadā tā pārdota Holleyrem. 20. gs. 70. gados muižas apbūve bija iekļauta republikas nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Muižas dzīvojamā ēka bija koka celtne. 80. gadu sākumā nezināmu apstākļu dēļ tā nodega. Saglabājušās tikai dažu saimniecības ēku (celtas ap 19. gs. vidu) mūra sienas un vecā muižas magazīna.
Novads smagi cieta 18. gs. sākumā - lielā mēra laikā, kad izmira gandrīz visi bērni un vecie cilvēki. Smagas neražas gadi bija 1785. un 1786.
Pagastā ātrāk kā citur Dobeles novadā tika atvērta latviešu skola. Tā sāka darboties 1839. gadā.
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Dobeles pagasts tika nodibināts 1920. gada 4. aprīlī. Pirmais pagasta padomes priekšsēdētājs bija A.Beitlers, valdes locekļi - K.Laurītis, J.Neimanis, J.Gulbis un J.Štelmahers, revīzijas komisijas priekšsēdētājs - J.Bergs, tiesas priekšsēdētājs K.Zemītis.
19. gs. beigās un līdz 20. gs. 40. gadiem Dobeles apkārtnē dzīvoja daudz izglītotu cilvēku. Pēc 1. pasaules kara pagastā darbojās Dobeles savstarpējā uguns apdrošināšanas biedrība (dibināta 1886. g.); Latvijas pretalkohola biedrība (1922. g.), Latvijas Zemnieku savienības Dobeles nodaļa (1920. g.), Dobeles mednieku biedrība "Stirna" (1921. g.), Dobeles lauksaimniecības biedrība "Plēsums" (1924. g.), Dobeles biškopības biedrība "Saime" (1926. g.), Dobeles lopu pārraugu biedrība (1929. g.), Dobeles latviešu biedrība. Pašreiz Dobeles pagastā biedrības nedarbojas.
Līdz 1940. gadam Dobeles pagasta teritorijā dzīvoja daudz turīgu zemnieku. Par vienu no saimniecībām 1939. gadā Dobeles pilsētas valdes izdevumā "Dobeles novads no tūrisma viedokļa" Voldemārs Ziemelis raksta: "Lejas - Strazdu" saimniecība, tā ir viena no modernākajām un vislabāk iekārtotajām saimniecībām Latvijā. Iekārtojis lauksaimnieks Eduards Peize. Pēc saimniekošanas veida tipiska lopkopības un dārzkopības saimniecība. Zemes platība 109,62 ha, no tiem 20 ha meža un 3 ha nederīgās zemes. Zemes virskārta - melnzemes maisījums ar smilti un sarkanais māls. Lauki drenēti. Saimniecībā pavisam ir 13 staltas, labi uzturētas ēkas. Saimniecībā netrūkst arī ūdensvada un elektrības. No mašīnām - automobilis, elektrības un petrolejas motori, govju slaukšanas mašīna. Kūtī ir 60 labi koptas brūnās govis, daļa ir tīrasiņu lopi. Kūts cementētais klons ir mazliet slīps, govis stāv pie amerikāņu sistēmas barības galdiem. Lopu dzirdināšana automātiska. Vienā kūts stūrī liels skābbarības tornis. Otrs galvenais ienākumu avots - dārzkopība. Labi kopts 5,2 ha plašs augļudārzs. Audzē arī rozes un siltumnīcās vīnogas, melones. 1938. gadā Peizes kundzei kā priekšzīmīgai lauksaimniecei piešķirts Triju zvaigžņu ordenis. Viņa ir saimniecības vadītāja pēc Ed. Peizes nāves un pierāda, ka sieviete var būt laba un lietpratīga priekšzīmīgas lauku saimniecības vadītāja."
Dobeles pagasta teritorija daudz cietusi 2. pasaules kara laikā. Daļa pagasta ietilpa t.s. Kurzemes cietokšņa joslā. Šeit ap "Plamšu", "Lejasaudžu", "Rasu" un "Priežusargu" mājām virzienā uz "Rumbām" risinājās Ziemassvētku kaujas, Džūkstes kaujas. Smagas kaujas risinājās arī augstienē starp "Griezēm" un "Radziņiem" ."Nabadziņu" mājas vairāk kārt gājušas no "rokas rokā", kā atmiņās dalījās leģionārs J.Bērziņš, pie šīm mājām tikai ar degmaisījumu un rokas granātām iznīcināti 26 krievu tanki. 2. pasaules kara laikā tika nopostītas 2/3 pagasta ēku.
Dobeles pagastā līdz 1940. gadam bija labi iekoptas zemes un lielas lauku saimniecības (50 - 100 ha), tādēļ represijas Dobeles pagasta iedzīvotājus skāra īpaši smagi. Tā 1941. gadā no pagasta izveda 17 cilvēkus, bet 1949.gadā -114 cilvēkus. Nav konkrētu ziņu par atsevišķi represētajiem citos gados. Laika gaitā vairākkārt mainījušās arī Dobeles pagasta administratīvās robežas. Līdz 1940. gadam Dobeles pagasta teritorija pletās 6 - 7 km rādiusā ap Dobeles pilsētu. Daļa toreizējās Dobeles pagasta teritorijas tagad atrodas Auru, Krimūnu un Bērzes pagastu teritorijās. Savukārt tagadējā Dobeles pagasta teritorijā ietilpst daļa no bijušo Sīpeles, Džūkstes un Lestenes pagastu teritorijas un tikai neliela daļa no bijušā Dobeles pagasta teritorijas. Tā, piemēram, līdz 1940. gadam tagadējais Lejasstrazdu ciemats bija Sīpeles pagastā, Sudrabiņu kapi - Džūkstes pagastā u.tml. Pēc 2. Pasaules kara pagasta robežas tika mainītas daudzas reizes. 1950. gada dokumentos redzams Dobeles ciems, vēlāk Gaismas ciems, kā arī lielākās apdzīvotās vietas: Lejasstrazdi, Bērzbeķe, Lielbērze (tagad Auru pagasts), Aizstrautnieki, Auguļi. Ciema padome ir atradusies Dobelē, nelielu laiku - Virkus muižā (tagadējais Bērzes pagasts) un tad atkal Dobelē.
Padomju laikā ciema teritorijā atradās padomju saimniecība "Dobele" (4643 ha), kolhozs "Ždanovs" (1937 ha), kolhozs "Zelta Druva" (3461 ha), Dobeles rajona slimnīcas palīgsaimniecība "Unzumāras" (93ha), Augļkopības izmēģinājumu saimniecība "Lauciņi" (279 ha) ar augļu dārzu un kokaudzētavu. 1949. gadā "Uztupjos" iekārtota Dobeles agrometeoroloģiskā stacija - pirmā sociālistiskajā Latvijā. Vēl ciema teritorijā atradās Dobeles mežniecība, Dobeles sadzīves pakalpojumu kombināta aušanas cehs, krejotava, veterinārais iecirknis, trīs veikali, četri klubi, divas bankas, sanatorija "Lielbērze". Līdz 1964. gadam bija uzceltas 14 lielas saimniecības ēkas, klubs, bērnudārzs, 36 dzīvojamās mājas.
Vēsturiski Dobeles pagasta centrs vienmēr ir bijis Dobele. Tomēr Dobeles pagastā ir veidojušās vairākas blīvāk apdzīvotas vietas - vispirms tie bija muižu centri: Bērzbeķes muiža (bijusi apdzīvota jau 1672. gadā, tolaik tās īpašnieks bijis barons Mēdems) un Dobes muiža (1667. gadā tā piederējusi Alten-Bokumiem). Daļa tagadējās pagasta teritorijas ietilpa arī Rumbu, Sīpeles, Baltās, un Virkus muižas īpašumā. 2. Pasaules kara laikā tika nopostītas gandrīz visas ēkas pagastā daļā, kas robežojas ar Džūksti (ap Kalnciema ceļu) - tur notika smagas cīņas. 20. gs. 50. - 70. gados arvien vairāk tika noplicinātas bijušo muižu ēkas. Šajā periodā sāka veidoties abi Dobeles pagasta ciemati - Aizstrautnieki un Lejasstrazdi. Ciemati ir veidoti mākslīgi kā kolhozu centri, tādēļ tie ir bez savas vēsturiskās un kultūras auras. Ciematu veidošanos stimulēja daudzie iebraucēji, kas šeit apmetās uz dzīvi. Minētais periods raksturojas ar intensīvu meliorācijas procesu, kas daudziem iedzīvotājiem lika pārcelties dzīvot uz centru. Tukšās mājas un dārzus nolīdzināja un iznīcināja.