Jau kopš seniem laikiem upes un citas ūdens tilpnes kļuvušas par cilšu, novadu, valstiņu un valstu robežām. Papētot karti, pārsteidza, ka ne tikai Latvijas, bet arī Vecpiebalgas novada un pagasta robežas daudzviet iet pa upju, strautu, grāvju gaitu, ezeru krastiem, un vietām tos šķērso Latvijas baltie lielceļi un mazceļi. Tad nu šī sērija veltīta Vecpiebalgas novada un pagasta robežupītēm un grāvjiem – lielākiem un mazākiem, ar nosaukumiem un bez. Slēpņi izvietoti gan uz novada ārējās robežas, gan uz Vecpiebalgas pagasta robežām novada iekšienē. Vietas nav izvēlētas pēc īpašas ainaviskās vērtības, tāpēc nevajag gaidīt pastkartīšu cienīgus dabas skatus, no kuriem aizraujas elpa, drīzāk otrādi – daudzviet robežas atrodas vienkārši „nekurienē jeb pasaules malā”, bebru pārpludinātu upīšu krastos, mežos, purvos. Slēpņu vietām ir tikai simboliska nozīme, un katra paša ziņā paliek izvēle, doties turp vai nē. Domāju, ka nav jēgas turp doties tiem, kas grib tikai uzlabot savu statistiku vai meklē īpašu slēpšanas atrisinājumu – nekas nav speciāli sarežģīts, nekādi rēbusi nav jāatmin. Slēpņi domāti tiem, kam patīk kustēties dabā un nav bail pabrist pa brikšņiem un saslapināt kājas. Iespējams, ka daudzus no šīs sērijas slēpņiem pat labāk apmeklēt ziemā, kad odi un dunduri nekož, bet purvi un mazās upītes ir pārejami pa sniegu un ledu. Nokļūšana līdz dažiem slēpņiem vasarā varētu būt diezgan ekstrēma, vismaz ziemā tā izskatās.
- Gaujiņa - Vecpiebalgas un Taurenes pagastu robežupe visā tās garumā. Te nu ir laiks iepazīstināt ar Latvijas upi nr.1., konkrētāk – par tās sākuma versijām, no kurām zinu vismaz četras. Oficiālā informācija no wikipēdijas: Agrāk uzskatīja, ka Gauja sākas no Alauksta ezera, bet, tā kā senā izteka Gaujiņa Alauksta ūdens līmeņa pazemināšanas dēļ ir aizaugusi, tad par Gaujas sākumu mūsdienās uzskata Ežupīti jeb Ārnīti, kas sākas Elkas kalna pakājē Amatas novada Skujenes pagastā, netālu no Māļiem. Pēc iztecēšanas cauri Zobola ezeram tā tiek saukta arī par Mierupīti. Nosusinātā Laidza ezera vietā Mierupīte satek ar Gaujiņu, šī vieta arī dažkārt tiek uzskatīta par Gaujas sākumu; no šīs vietas Gauja tek ar šādu nosaukumu. Tālāk tā tek caur Taurenes ezervirkni un uzņem to ūdeņus, kā arī ūdeņus no pirmās lielākās pietekas Pīslas. Padomju armijas kartēs šī upīte visur saukta par Gauju, un vēl pirms vairākiem gadiem šajā vietā ceļa malā bija ceļazīme ar upes nosaukumu Gauja. Uz šejieni braucām skolas gados kopā ar ģeogrāfijas skolotāju un mērījām Gaujas platumu, dziļumu, straumes ātrumu un caurteci, kā arī gājām gar to līdz Alaukstam, fotografējām tās izteku no ezera. Koordinātas pieliktas pie koka, samērā labi redzamas, bet ceru, ka tik ātri nepazudīs, jo diez vai te piestāj daudz cilvēku, lai gan izskatās, ka šovadsar beidzot tiks kapitāli remontēta šoseja, varbūt arī šī caurteka, tad koordinātas pārlikšu citur.
- Gaujiņas ieteka Gaujā jeb Gaujiņas sateka ar Mierupīti. Šī ir viena no Gaujas sākuma versiju vietām, no kuras tālāk Gaujai ir tikai viens nosaukums – Gauja. Uz DR no šejienes kādreiz bijis Laidza ezers, kas tagad ir nosusināts un palicis kā purvs. Tad nu agrāk Gaujiņa ietecēja Laidza ezerā, kurā ietecēja arī Mierupīte, bet no ezera tālāk jau aiztecēja Gauja. Šodien šajā vietā gan Gaujiņa, gan Gauja jeb Mierupīte ir tikai grāvji, kas arī vairs neatrodas tieši ezera vietā, bet netālu no tā – tā, lūk, cilvēks maina upju gultnes pēc sava prieka un saprašanas. Slēpņa gala vieta mani nedaudz pārsteidza ar savu jaukumu un tiltiņiem par grāvjiem.