Tradīcijas ir tas, kas cilvēku šķir no lumpeņa. Sākotnēji domāju uzražot pārmudrītu mistēriju, bet ko tur daudz.
Ziemeļvidzemes teritorijā vismaz pārsimts gadus pastāvēja tradīcija pēc bērēm piestāt pie kāda koka ceļa malā un iegriezt tā mizā krustiņu. Iemesli dažādākie, parastais, lai aizgājējs nenāktu atpakaļ un nenestu nelaimi, lai aizgājēja prāts būtu mierīgs, lai nenotiktu kāda nelaime.
Pagājušā gadu tūkstoša pēdējā gadusimta trīsdesmitajos gados bij uzskaitīti ap 40 krusta koku, kas atradās Madonas, Gulbenes un Valkas rajonos. G. Eniņš vēl padomju laikos sāka šā fenomena izpēti un ir sasakaitījis vairāk kā 70 šādu koku.
Es jums piedāvāju uzmeklēt vietu, kur kādreiz bijusi krusta priede, pēc tās nokalšanas krusta bērzs un pēc bērza bojā ejas 2003. gadā un nevīžības dēļ stumbra iznīcināšanas šogad atkal ir vairākas krusta priedes.
Jā, tradīcija ir dzīva, lai arī cik pagāniski tas neizklausītos. Man izdevies konstatēt jauna krustiņa parādīšanos krusta priedē pēc šā gada 23. marta, tas protams simbolizē kāda cilvēka nāvi un tas ir skumji, bet sirdi silda fakts, ka tradīcija ir dzīva.
Vairāk par krusta kokiem varat izlasīt G. Eniņa rakstā http://www.dabasretumi.lv/Raksti/GEnKrustaKoki.htm
Bet redzēt kārošākos es aicinu ceļā! Krusta priedes atrodas Liezēres apvidū!