Dzelzceļa līnija Ieriķi—Abrene ir slēgta līnija, kas savieno Ieriķu ciemu ar Abreni (tagadējo Pitalovu) caur Gulbeni. 2009. gada beigās šī līnija no Ieriķiem līdz valsts robežai demontēta
Ieriķi—Abrene nav tikusi būvēta kā viena vesela līnija — 1902. gadā kokmateriālu izvešanas vajadzībām no Abrenes (Pitalovas) stacijas uzbūvēja 67kilometrus garu šaursliežu (750 mm) atzarojumu līdz Sitai (toreiz tā atradās uz Vitebskas un Vidzemes guberņu robežas). 1916. gadā Pirmā pasaules kara laikā Krievijas armija Abrenes—Sitas līniju caur Gulbeni (tajā laikā tur atradās līnijas Pļaviņas—Valka stacija) savienoja ar Ieriķiem (ir dati, ka tā uzreiz tikusi būvēta kā platsliežu līnija). Tā bija tā saucamā rokādes jeb savienojošā dzelzceļa līnija, kas būvēta militārajām vajadzībām un nosprausta samērā tālu no apdzīvotām vietām. 1921. gadā Ieriķu—Abrenes līnija tika pārnaglota uz 1524 mm platumu (pirms tam uz gadu Ieriķu—Gulbenes iecirknis tika pielāgots normālplatumam 1435 mm). 1926. gadā no Žīguriem ziemeļu virzienā sāka būvēt šaursliežu dzelzceļu, kas arī bija paredzēts koku vešanai. 1963. gadā tā garums sasniedza 62 kilometrus, bet 1967. gadā atzaru likvidēja, aizstājot ar autoceļiem. Ieriķu—Abrenes līnijai bija arī citi atzarojumi, pazīstamākais no kuriem bija 1934. gadā uzbūvētā Pakalniešu—Kūdupes līnija. 1934. gadā atklāja arī šaursliežu dzelzceļa līniju, kas savienoja Situ ar Rēzekni.
1924. gadā pa uzlaboto, normālai ekspluatācijai pielāgoto, bijušo militāro līniju sāka kursēt starptautiskie vilcieni Rīga—Ļeņingrada. Arī padomju laikā pa to kursēja vilcieni Rīga—Pitalova (pa diviem maršrutiem — caur Ieriķiem un Gulbeni vai caur Pļaviņām un Gulbeni).
No 1993. gada līdz līnijas pilnīgai slēgšanai pasažieru vilcieni kursēja līdz Vecumiem. Pirms līnijas posmu slēgšanas vienreiz dienā kursēja vilciens Rīga—Ieriķi—Gulbene un Rīga—Pļaviņas—Gulbene—Vecumi.