Ozols ir dižākais Latvijas koks ar vērtīgāko koksni, tādēļ ozolu audzes pēdējos gadsimtos ir krasi samazinājušās. Kopš seniem laikiem baltu tautām ozols bijis svēts koks. Neskatoties uz svētbiržu un svētkoku iznīcināšanu, ko veica tautai naidīgas varas, ozols kā spēka un varenības simbols joprojām dzīvo. Ozola zari un lapotne redzami Latvijas ģērbonī un uz naudas zīmēm, kā arī dažādu organizāciju karogos. Stādot piemiņas kokus parasti izvēlas ozolus. Ar devīzi - ozolu vainagu Latvijai - 1996. gadā tika uzsākta valsts robežu apstādīšana ar ozoliem. Un kas gan būtu Līgo svētki bez kuplajiem ozolu vainagiem un Jāņu dziesmas bez ozolu daudzināšanas. Ap desmito dzīves gadu sākas strauja augšana garumā, bet, sasniedzot astoņdesmit - koki briest tikai resnumā. Ozola uz visām pusēm plaši sazarotās saknes iesniedzas līdz pat 4 m dziļumā, noturot koku pat visspēcīgākajos vējos. Dižākajiem Latvijas ozoliem vecumu vērtē ap 800 gadiem, bet par to pārliecināties nevar, jo visiem stumbra vidusdaļa ir satrupējusi. Ozolu kā mājvietu bieži izraugās bites vai irši.
Slēpnis ir novietots ozolā, kas aug blakus Pižuka dīķim (es to saucu par pižiku). Šis nelielais ezeriņš ir mājvieta daudzām putnu sugām. Ezeriņš ir salu pārbagāts. Slēpnis ir novietots klusā galā ar skaistu skatu uz ezeru. Slēpnis pats par sevi ir neliela izmēra pudeles sagatave, kas satur tikai viesu grāmatu. Tas nozīmē, ka rakstāmo līdz Jums būs jāpaņem pašiem.