Ozols ir dižākais Latvijas koks ar vērtīgāko koksni, tādēļ ozolu audzes pēdējos gadsimtos ir krasi samazinājušās. Kopš seniem laikiem baltu tautām ozols bijis svēts koks. Neskatoties uz svētbiržu un svētkoku iznīcināšanu, ko veica tautai naidīgas varas, ozols kā spēka un varenības simbols joprojām dzīvo. Ozola zari un lapotne redzami Latvijas ģērbonī un uz naudas zīmēm, kā arī dažādu organizāciju karogos. Stādot piemiņas kokus parasti izvēlas ozolus. Ar devīzi - ozolu vainagu Latvijai - 1996. gadā tika uzsākta valsts robežu apstādīšana ar ozoliem. Un kas gan būtu Līgo svētki bez kuplajiem ozolu vainagiem un Jāņu dziesmas bez ozolu daudzināšanas. Ap desmito dzīves gadu sākas strauja augšana garumā, bet, sasniedzot astoņdesmit - koki briest tikai resnumā. Ozola uz visām pusēm plaši sazarotās saknes iesniedzas līdz pat 4 m dziļumā, noturot koku pat visspēcīgākajos vējos. Dižākajiem Latvijas ozoliem vecumu vērtē ap 800 gadiem, bet par to pārliecināties nevar, jo visiem stumbra vidusdaļa ir satrupējusi. Ozolu kā mājvietu bieži izraugās bites vai irši.
Slēpnis ir piestiprināts pie viena no apakšējajiem zariem. Lai piekļūtu slēpnim, jums var nākties izmantot drauga plecu. No slēpņa vietas paveras skaists skats uz zaļo un kluso ainavu visapkārt. Ilgāku laiku sēžot ir iespējams vērot arī dažādus meža dzīvniekus, iznākam pļavā ganīties. Civilizācijas klāt neesamība nodrošina patiesu mieru un klusumu. Slēpnis pats par sevi ir neliela izmēra pudeles sagatave, kas satur tikai viesu grāmatu. Tas nozīmē, ka rakstāmo līdz Jums būs jāpaņem pašiem.