Triangulācijas tornis
Triangulācijas metode ģeodēzijā pazīstama kopš 17. gs. sākuma. Tā atrisināja lielu attālumu noteikšanu uz zemes virsmas, deva iespēju izmērīt meridiāna loka garumu, lai precizētu zemeslodes izmērus, kā arī ļāva izvietot plašā teritorijā ģeodēzisko punktu tīklu, kas nepieciešams apvidus uzmērīšanai un kartes sastādīšanai. Latvijas teritorijā pirmie plašākie triangulācijas darbi saistās ar Tērbatas (Tartu) observatorijas profesora V. Struves darbību 19gs. 20tajosgados un ierīkoto ģeodēzisko punktu tīklu, kas ietverts 25º 20´ garajā meridiāna lokā.Visā Latvijas teritorijā atrodas dabā nostiprināti atbalsta punkti, kuru koordinātas un augstums virs jūras līmeņa ir precīzi uzmērīti un saskaņoti ar citiem tīklā esošajiem punktiem. Parasti mērīšanas punktus izvēlas kalnu virsotnēs ar domu, lai no viena punkta var saskatīt citus. Lai redzamību uzlabotu, kalna galos senāk parasti vēl uzcēla koka torni. Piemēram, no Ziestu kalna, kas atrodas Sausnējas pagastā 19.gadsimta sākumā ziemeļos bija jāredz Elkas kalns Skujenes pagastā, dienvidos - Daborkalns, bet austrumos - Gaiziņkalns. Attālums starp Gaiziņkalnu un Ziesta kalnu ir nepilni 20 kilometri. Mūsdienās reti kur saglabājušās pat koka torņu paliekas, biežāk sastopami dzelzs torņi